1997. gada 4. decembrī Ana Orantesa nostājās Canal Sur kameru priekšā un pārtrauca klusēšanu, kas bija ilgusi gadu desmitiem. Raidījumā De tarde en tarde viņa ar nepieredzētu skaidrību atstāstīja vairāk nekā 40 gadus ilgo vardarbību, ko viņa bija cietusi no sava vīra rokām. Viņas liecība ne tikai padarīja redzamu realitāti, kas ilgi bija aprobežojusies ar privāto sfēru, bet arī deva balsi tam, ko daudzas sievietes pārcieta klusumā.

Spānijā, kur dzimumvardarbībai bija maza plašsaziņas līdzekļu uzmanības vai sabiedrības atzinība, Orantesas iejaukšanās iezīmēja pagrieziena punktu. Viņas stāsts atklāja, kā institūcijas un sabiedrība viņu bija pievīlušas: neskatoties uz ziņošanu par vardarbību, viņa joprojām bija spiesta dzīvot kopā ar savu agresoru.

Trīspadsmit dienas pēc šīs intervijas, 17. decembrī, viņas bijušais vīrs viņu nogalināja, sadedzinot dzīvu viņas mājas pagalmā. Noziegums šokēja valsti un nežēlīgi atklāja klusēšanas un aizsardzības trūkuma sekas.

Mediju ietekme bija tūlītēja un dziļa. Pirmo reizi dzimumu vardarbība vairs netika uzskatīta par privātu lietu un kļuva par publisku un politisku problēmu. Ziņu avoti sāka pārskatīt savu pieeju, attālinoties no naratīviem, kas vainoja upurus, un virzoties uz atbildīgāku un stingrāku atspoguļojumu.

Anas Orantesas gadījums ne tikai pārveidoja mediju darba kārtību, bet arī palīdzēja veicināt svarīgas likumdošanas izmaiņas, piemēram, 2004. gada Visaptverošo likumu par vardarbību dzimuma dēļ. Viņas stāsts iezīmēja jauna veida sākumu, kā Spānijā stāstīt un izprast ar dzimumu saistītu vardarbību.

Mūsdienās viņas balss joprojām ir nozīmīgs atskaites punkts tādiem projektiem kā MEDUSA, kuru mērķis ir pārveidot mediju lomu šīs problēmas atspoguļošanā.

https://www.youtube.com/watch?v=72Md_DypqRE