Žurnālistikas uzdevums ir informēt sabiedrību, taču katrs mediju stāsts vienlaikus veido priekšstatus par notikušo. Virsraksts, vārdu un attēlu izvēle, izmantotie avoti un stāsta perspektīva ietekmē to, kam auditorija tic, kuru uzskata par atbildīgu un ko sāk uztvert kā normālu. Tas ir īpaši nozīmīgi, ziņojot par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Arī faktoloģiski pareiza publikācija var nodarīt papildu kaitējumu, ja tā romantizē vardarbību, attaisno tās veicēju, vaino cietušo vai pārvērš cilvēka pieredzi sensācijā.

Preventīvais naratīvs ir komunikācijas pieeja, kas palīdz mazināt vardarbības, diskriminācijas un dehumanizācijas normalizēšanu. Tas nenozīmē noklusēt faktus vai veidot mākslīgi pozitīvus stāstus. Tas nozīmē ziņot precīzi, sniegt nepieciešamo kontekstu, skaidri parādīt atbildību un respektēt cilvēka cieņu. Žurnālistam jāizvērtē ne tikai tas, vai informācija ir patiesa, bet arī tas, kādu sabiedrības izpratni tā veidos.

Valoda nav neitrāla. Tādi formulējumi kā “ģimenes konflikts”, “greizsirdības drāma”, “mīlas noziegums” vai “attiecību traģēdija” var radīt iespaidu, ka vardarbība ir savstarpēja nesaskaņa vai nekontrolējamu emociju sekas. Tajos vardarbības veicējs un viņa atbildība bieži kļūst mazāk redzami. Arī pasīvais formulējums “sieviete tika piekauta” nosauc nodarījumu, bet neatklāj, kas to izdarīja.

Savukārt cietušās apģērba, uzvedības, atrašanās vietas vai iepriekšējo lēmumu izcelšana mudina auditoriju vērtēt viņas rīcību. Preventīva pieeja rosina jautāt nevis, kāpēc sieviete neaizgāja, bet gan - kā tika īstenota kontrole, kas apgrūtināja palīdzības meklēšanu un kā rīkojās atbildīgās institūcijas. Ja tas atbilst situācijai, vārds “izdzīvojusī” var uzsvērt personas rīcībspēju, nevis definēt viņu tikai caur piedzīvoto vardarbību. Ētiska žurnālistika izvairās no cietušās vainošanas un eifēmismiem, sniedz sociālo kontekstu un iekļauj informāciju par palīdzības iespējām.

Preventīvais naratīvs sākas jau intervijas laikā. Saruna ar vardarbību piedzīvojušu cilvēku nav tikai informācijas iegūšana. Žurnālistam jārespektē personas robežas, jādod iespēja atteikties no atbildes vai pārtraukt sarunu un jāizvairās no jautājumiem, kas var izklausīties vainojoši. Aktīvā klausīšanās, atvērti jautājumi un pacietība palīdz radīt drošāku sarunu un iegūt precīzāku stāstu. Jautājuma “Kāpēc jūs neaizgājāt?” vietā var jautāt: “Kas jums tajā laikā apgrūtināja iespēju meklēt palīdzību?”

Atbildīga žurnālistika neapstājas pie viena incidenta apraksta. Tā palīdz saprast, ka ar dzimumu saistīta vardarbība nav izolētu privātu konfliktu virkne. Tā ir saistīta ar varas nevienlīdzību, sociālajiem stereotipiem, ekonomisko atkarību un institūciju darbu. Uzticami dati, ekspertu zināšanas un informācija par atbalsta sistēmu ļauj parādīt šo plašāko kontekstu, nezaudējot cilvēka individuālo pieredzi.

Arī šķietams līdzsvars ne vienmēr nozīmē taisnīgu atspoguļojumu. Vienāda svara piešķiršana pārbaudītiem faktiem un apgalvojumiem, kas trivializē vardarbību vai vaino cietušo, var kaitīgus priekšstatus padarīt leģitīmus. Žurnālistikas pienākums nav vienkārši atkārtot visas izskanējušās pozīcijas, bet tās kritiski izvērtēt, pārbaudīt un izskaidrot.

Žurnālistika nevar viena pati novērst vardarbību, taču tā var atteikties no stāstiem, kas to padara romantisku, savstarpēju vai neizbēgamu. Preventīvais naratīvs sākas vēl pirms publikācijas - brīdī, kad žurnālists izvēlas, kādu stāstu sabiedrība dzirdēs.