Femonacionālisms, kā to savā 2017. gada grāmatā “In the Name of Women's Rights: The Rise of Femonationalism” (Duke University Press) apraksta socioloģe Sara Farris, attiecas uz feministisku ideju izmantošanu nacionālistiskā ideoloģijā, lai attaisnotu ksenofobiju, visbiežāk — islamofobiju. To var atpazīt labējo politiķu retorikā visā Eiropā, piemēram, šādos naratīvos: “mēs aizsargājam savas sievietes un meitas”, “mums jāglābj musulmaņu sievietes no musulmaņu vīriešiem”, “islāms pēc būtības ir mizogīna kultūra”, “hidžābs ir apspiešanas simbols”, un “imigrantiem jāpieņem mūsu dzimumu līdztiesības vērtības, lai integrētos sabiedrībā”.

Lai gan šie naratīvi sākotnēji var šķist vērsti uz sieviešu aizsardzību, patiesībā tie samazina sabiedrības emancipācijas potenciālu. Tie veicina ideoloģiju, kuras galvenā funkcija ir izslēgt iedzīvotājus ar migrantu izcelsmi, un rezultātā pakāpeniski radikalizē sabiedrību tādā veidā, kas, atbilstoši tās pašas ideoloģiskajai loģikai, galu galā atgriež arī sievietes bez migrantu izcelsmes pakļautā stāvoklī..

 

Kā femonacionālisms izskatās praksē?

 

Divi bieži minēti piemēri Sara Farris analīzē ir Marine Le Pen Francijā un Geert Wilders Nīderlandē.

Le Pena sevi raksturojusi kā feministi, kura “neizrāda naidīgumu pret vīriešiem” (Politico), kas ļauj viņai pozicionēties kā sieviešu tiesību aizstāvei, vienlaikus vēršoties pret musulmaņu kopienām. Farris identificē modeli, kur Le Penas deklarētais atbalsts dzimumu līdztiesībai tiek tieši sasaistīts ar apgalvojumu, ka sieviešu tiesības apdraud islāms (Open Democracy), bet ārpus šī it kā apdraudējuma viņas partija konsekventi ignorē dzimumu nevienlīdzības strukturālos aspektus. Francijas sieviešu tiesību organizācijas ir norādījušas, ka Le Pena ir runājusi par “ērtības abortiem” (France 24) un iebildusi pret legālo abortu termiņa pagarināšanu - — pozīcijas, kas krasā pretrunā ar viņas pašpozicionējumu kā sieviešu aizstāvei.

Nīderlandē Geert Wilders 2008. gadā radīja filmu Fitna, kurā islāms tika attēlots kā tiešs drauds dzimumu līdztiesībai un Rietumu vērtībām (Open Democracy). 2016. gadā pēc masveida uzbrukumiem Ķelnē Vilders sievietēm izdalīja pašaizsardzības aerosolu, brīdinot par tā sauktajām “islāma testosterona bumbām” (Aljazeera), vienlaikus iestājoties pret juridiskiem un sociālajiem pasākumiem, kas reāli stiprinātu sieviešu aizsardzību.

Šie piemēri ilustrē femonacionālisma būtisku iezīmi: rūpes par sieviešu tiesībām tiek izmantotas selektīvi un instrumentāli - kā līdzeklis, lai izslēgtu “citādo”, nevis kā patiesa apņemšanās nodrošināt dzimumu līdztiesību.

Mehānisms: uzmanības novēršana

Galvenais mehānisms, uz kuru balstās femonacionālisms, ir uzmanības novēršana. Pat vislabāk organizētajās Eiropas sabiedrībās pilnīga dzimumu līdztiesība vēl nav sasniegta, īpaši attiecībā uz femicīda un citu vardarbības pret sievietēm formu sistēmisku risināšanu. Kad šīs strukturālās problēmas tiek pārliktas uz atsevišķiem vardarbības gadījumiem, kas it kā saistīti ar migrantu izcelsmes cilvēkiem, notiek divas lietas vienlaikus: ksenofobija tiek normalizēta, un sievietes paliek bez adekvātas sistēmiskas aizsardzības savā sabiedrībā.

Jāuzsver arī, ka pašu musulmaņu sieviešu balsis šajos naratīvos gandrīz pilnībā nav dzirdamas. Femonacionalisms runā par musulmaņu sievietēm, attēlojot viņas kā pasīvus upurus, kuriem nepieciešama glābšana, bet nekad kopā ar viņām vai caur viņu pašu perspektīvām. Retorika, kas patiesi censtos aizsargāt sievietes, centrētu sieviešu pašu balsis un izvēles, tostarp izvēli valkāt hidžabu..

 

Daļa no plašākas tendencies

Femonacionālistiski naratīvi nav nejaušība vai “tumšs plankums” citādi tolerantā politiskajā diskursā. Tie ir daļa no plašākas vērtību sistēmas, kas vienlaikus veicina tradicionālas dzimumu lomas, sieviešu tiesību ierobežošanu (piemēram, abortu tiesības) un priekšstatu par sabiedrību, kurā sievietes ieņem pakārtotu lomu attiecībā pret vīriešiem. Tās pašas partijas, kas atsaucas uz sieviešu drošību, lai pamatotu pretimigrācijas politiku, bieži balso pret vienlīdzīgu atalgojumu, pret finansējumu vardarbības upuru patversmēm un pret reproduktīvajām tiesībām.

 

Kāpēc mediju interpretācija ir svarīga

Tieši tāpēc ir būtiski, kā mediji atspoguļo izteikumus, kas satur femonacionālisma elementus. Mediji var vai nu veicināt šo naratīvu normalizāciju, vai arī pakļaut tos kritiskai analīzei - atkarībā no pieejas, kas kļūst dominējoša.

Ņemot vērā labējo politikas spēku pieaugošo ietekmi Eiropā, kritiska pieeja femonacionālismam kļūst par vienu no centrālajiem izaicinājumiem atbildīgai žurnālistikai. Tas nav viegls uzdevums. Galvenās grūtības slēpjas riskā tikt uztvertam kā apspiešanas atbalstītājam, ja kritizē femonacionālismu. Apstrīdot apgalvojumu, ka sievietes jāaizsargā no migrantu vardarbības, var tikt izteikti pārmetumi par vardarbības atbalstīšanu.

 

Kā izvairīties no femonacionālisma slazda?

 

Kad žurnālisti vai redaktori sastopas ar naratīvu, kas satur femonacionālisma elementus, var palīdzēt trīs analītiski soļi.

Pirmais - kritiska diskursa analīze. Piemēram, naratīvā par “sieviešu un meiteņu aizsardzību no migrantiem” jāuzdod jautājumi: kas aizsargā? No kā? Kāpēc? Atbilde parasti atklāj, ka vairākuma iedzīvotāju pārstāvji pozicionē sevi kā „savu” sieviešu aizstāvjus pret vardarbīgu „citu”, attēlojot šo citu kā nevēlamu sabiedrības locekli, vienlaikus padarot sievietes pasīvas.

Otrais - empīriskaā pārbaude: vai apgalvojumu apstiprina dati? Vai tiešām migranti ir galvenais drauds sievietēm? Vai vardarbība biežāk nenotiek “drošākās” vidēs — ģimenē vai reģionos ar mazu migrantu skaitu? Statistika par vardarbību ģimenē, femicīdu un varmāku profiliem konsekventi norāda uz otro.

Trešais - seku analīze: kur šis naratīvs noved loģiskā noslēgumā? Naratīvs par sieviešu aizsardzību pret vardarbīgiem svešiniekiem, novests līdz galam, noved pie sabiedrības repatriarhizācijas: sieviešu atgriešanās pie simboliskas un sociālas pakļautības vīriešiem, ko tagad attaisno nevis tradīcijas, bet gan aizsardzības valoda.

 

Kritiska pieeja femonacionālismam - nevis nekritisks šādu izteikumu pārraidījums - veicina sabiedrības izpratni un paver iespēju diskusijām, kas balstītas pārbaudāmos faktos. Femonacionālistiski apgalvojumi, kas netiek apšaubīti, veicina sabiedrības indoktrināciju ar ideoloģiju, kas kaitē vairākām sociālajām grupām - arī tai, kuru tā apgalvo, ka aizstāv.

 

Milica Janjatović Jovanović